AIVIS ILSTERS
P H O T O G R A P H Y
SINCE 1976
PAR MANI
Foto Izstādei
"Nomoda Sapnis"
Dzimis 1969.gada 27.jūnijā Rīgā.
Par sevi
Pirmsākumi interesei par foto sakņojas manā ģimenē. Ar fotografēšanu savā jaunībā aizrāvās mana māte, bet lielāko iespaidu interesei par foto uz mani atstāja krusttēvs Laimonis Freimanis, kas sava prieka pēc gan fotografēja, gan arī filmēja ar kinokameru.
Ievērojot manu interesi par foto, tuvie cilvēki manā 7 dzimšanas dienā uzdāvināja man pirmo fotoaparātu. Tā aizsākas mans ceļš fotogrāfijā, jo kopš tās dienas fotoaparāts nekad netika atstāts novārtā. Manai interesei par foto tikai pastiprinoties, savu vecāku dotā rokasnauda un skolas brīvlaikā sapelnītā alga (mātes darbavietā Padomju saimniecībā “Rīga”) tika krāta, lai es varētu iegādāties savu pirmo spoguļfotoaparātu. Kārotais fotoaparāts (Zenit) 15 gadu vecumā kļūst par manas foto pasaules apgūšanas un paplašināšanas jauno instrumentu.
Fotografēšana gan nekļūst kas vairāk par vaļasprieku, jo liela daļa manas bērnības un jaunības brīvā laika tiek veltīts tautas dejai, ar kuru esmu saistīts kopš 4 gadu vecuma. VEF Kultūras pili es nereti dēvēju par savām otrajām mājām, kur neskaitāmas stundas esmu pavadījis dejojot TDA “Zelta Sietiņš” un vēlākajos jaunības gados TDA “Rotaļa”.
Ar gadiem un dzīves briedumu, kas veido manu personību, mans foto vaļasprieks arvien vairāk atklāj, ka man sirdij tuvākais foto žanrs (objekts) ir cilvēks, kuru savās fotogrāfijās es cenšos attēlot pēc iespējas dabiskāk un nesamākslotāk.
Dejas foto
Pirms dažiem gadiem internetā nejauši sastopoties ar Richard Calmes (baleta fotogrāfa) radošo daiļradi manā sirdī dzimst Sapnis par līdzīgas mākslas radīšanu, - vēlmi atainot dejotājus, kā arī citus māksliniekus, kuru valoda ir viņu ķermenis ar kuru tie izpaužas, spējot to pārvaldīt un fascinējot skatītājus ar sava ķermeņa virtuozajām un graciozajām kustībām un pozām, kas bieži vien tā arī ātri izgaist mirkļa burvībā.
Nepaiet ilgs laiks līdz Liktenis manu Sapņa atblāzmu iezīmē ar kādu nejaušu sastapšanos kādā vasaras nometnē pie jūras, kurā iepazīstos ar jaunu meiteni, kas lielāko daļu savas bērnības veltījusi baletam. Šajā nometnē, saulrietā pie jūras, top mans pirmais dejas albūms.
Gadu vēlāk, līdzīgā nometnē, mūsu radošā sadarbība turpinās un tās rezultāts tiek apkopots foto albūmā, kuram dodu nosaukumu “Nomoda Sapnis”, kas izsaka to kā jūtos saistībā ar piedzīvoto. Šis albums manā apziņā piešķir spārnus manam Sapnim, ticot, ka šis ir kāds Lielāks sākums pretīm sapnim par dejas foto.
Izstādītie darbi ir apliecinājums šim sākumam.